1. Dziedātāju vadonim Jedutunam. Dāvida dziesma.
2. Es biju apņēmies:"Es uzmanīšu savus ceļus, ka negrēkoju ar savu mēli. Es uzlikšu iemauktus savai mutei, kamēr bezdievīgais vēl manā priekšā."
3. Es apklusu un nerunāju, es kļuvu pilnīgi kā mēms, tālu no laimes, bet manas sāpes auga augumā.
4. Mana sirds smeldza manās krūtīs, manas pārdomas lika iedegties ugunij manā dvēselē, un man bija jārunā ar savu mēli: