3. Dižciltīgie viņu starpā sūta savus kalpus pēc ūdens; bet, kad tie nāk pie akām, tie neatrod tur ūdeni un atgriežas ar tukšiem traukiem; tie vīlušies noskumst un apsedz savu galvu.
4. Tādēļ ka zeme stāv neapstrādāta, jo trūkst lietus, tad arāji savās cerībās ir vīlušies un apsedz skumjās savu galvu.
5. Pat briežu māte laukā atstāj savu bērnu, ko tā tikko pasaulē laidusi, tādēļ ka nav zāles barībai.
6. Arī meža ēzeļi stāv uz kailiem pauguriem un tver gaisu kā šakāļi. Viņu acis izdziest aiz barības trūkuma.
7. Kad mūsu grēki mūs apsūdz, Kungs, žēlo mūs Sava Vārda dēļ! Jo daudz ir mūsu pārkāpumu, ar ko mēs pret Tevi esam apgrēkojušies.